“Pētot datus par Latvijas atkritumu plūsmām, grūti izprast, kas tieši ir šis sadzīves atkritumu apjoms, kuru nevar pārstrādāt. Noprotams, ka tekstils, ko šobrīd nešķiro, bet nāksies šķirot, tāpat arī higiēnas preces, piemēram, bērnu autiņbiksītes, kuras nevaram dedzināt, un tad paliek bioatkritumi. Šobrīd mūsu biedrības viens no lielākajiem uztraukumiem – kā noteikt, kas īsti ir nepārstrādājami atkritumi, un ko ar tiem darīt. Variants ir sadedzināšana, bet tā ir rūpīgi jāplāno. Ja sāksim dedzināt to, ko varētu pārstrādāt, piemēram, biomasu, tad pastāv risks, ka mazāk šķirosim un pārstrādāsim, taču atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā pārstrāde ir virs atkritumu reģenerācijas,” saka Zero Waste Latvija valdes priekšsēdētāja Anna Doškina.
Ikdienā mums apkārt ir daudz lietu, kuras joprojām nav pārstrādājamas. “Vienmēr paliks atkritumi, ko tehnoloģisku iemeslu dēļ nevarēsim pārstrādāt vai kuru pārstrādes izmaksas būs nesamērīgi dārgas, tāpēc jautājums – vai turpināsim audzēt poligonus, vai centīsimies atkritumus reģenerēt, tādējādi iegūstot arī elektrību un siltumu. Arī ES regulas mūs mudina domāt, kā vispirms samazināt atkritumu apjomu. Būtu svarīgi pēc iespējas mazāk ražot iepakojumus no dažādu materiālu sakausējuma, jo tos nevaram pārstrādāt,” skaidro SIA Eco Baltia vide valdes priekšsēdētājs Jānis Aizbalts.
Jāsamazina atkritumu apjoms
“Mēs esam pieraduši redzēt preču iepakojumu visur – veikalu plauktos, mūsu mājās, darbā. Tomēr, runājot par izlietotā iepakojuma dalītu savākšanu, iedzīvotājiem rodas šaubas – cik efektīvi tas tiek pārstrādāts, vai ir jēga pūlēties to savākt? No mūsu attieksmes pret atkritumiem ir atkarīgs, cik efektīvi tos spēsim pārstrādāt un samazināt apjomu. Dalīta atkritumu savākšana ir ne tikai iespēja pozitīvā veidā ietekmēt apkārtējo vidi, bet arī atbildība. Atkritumu šķirošana ļauj ievērojami palielināt pārstrādājamo materiālu procentuālo daļu un var sniegt būtisku ieguldījumu atkritumu apjoma samazināšanā, kas nonāk poligonos. Kopā ar atkritumu šķirošanas kultūru ir svarīgi attīstīt un uzturēt izpratni par saprātīgu preču patēriņu – apzinātu preces izvēli ar videi draudzīgāku iepakojumu, atteikšanos no liekiem iepakojuma materiāliem un pāreju uz alternatīviem variantiem, kas draudzīgāki videi. Pārstrādes un atkritumu reģenerācijas tehnoloģijas ir instrumenti, bet sabiedrības uzvedības un patēriņa kultūras maiņa ir atslēga uz ilgtspējīgu nākotni,” uzsver SIA Zaļais centrs projektu vadītāja Žanna Lampicka.
Nepieciešami rūpīgi aprēķini
ES direktīvās noteiktie mērķi paredz, ka 2035. gadā ir jāpārstrādā 65% radīto sadzīves atkritumu, savukārt sadzīves atkritumu poligonos ir pieļaujams apglabāt 10% no radītajiem sadzīves atkritumiem. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) ziņo, ka atkritumu apsaimniekošanas valsts plāna 2021.–2028. gadam izstrādes laikā, izvērtējot Latvijā radīto sadzīves atkritumu apjomus un to apsaimniekošanas metodes, tika secināts, ka atkritumu sagatavošanas pārstrādei un reģenerācijai darbību rezultātā rodas ap 200–220 tūkstošiem tonnu gadā pārstrādei nederīgu, bet augstas energoietilpības materiālu daudzums, ko iespējams sagatavot kā energoresursu enerģijas ražošanai. Pašreizējā situācijā, kad nav pieejamas atbilstošas atkritumu pārstrādes vai reģenerācijas iekārtas ar attiecīgām jaudām, šis energoresursu apjoms tiek apglabāts atkritumu poligonos. “Domāju, ka jebkurā valstī atkritumu reģenerācijas iekārtas būs nepieciešamas, taču jautājums ir par jaudu lielumu. Ja operators uzbūvē iekārtu, no savas puses viņš dara visu, lai atkritumi pie viņa tiktu vesti un bizness darbotos. Jābūt pašvaldības vai valsts iestādēm, kuras precīzi aplēš, cik lielas jaudas būs nepieciešamas, lai neuzbūvētu par lielām,” uzskata Jānis Aizbalts.
Kapacitāte ir atšķirīga
Daudzviet Eiropā atkritumu reģenerācijas rūpnīcas sabūvētas laikā, kad tur vēl pietiekami efektīvi nešķiroja atkritumus un vēl nebija depozīta sistēmas, tāpēc nu vecās iekārtas tiek aizvērtas. “Latvijā šādu jaudu nekad nav bijis. Lietuvā tās pastāv, bet tur ar likumu ir aizliegts ievest atkritumus reģenerācijai un patlaban jaudas ir par lielu. Igaunijā ir viena iekārta, un tās jaudas ir pilnīgi aizņemtas ar pašas Igaunijas atkritumiem. Kopumā ES šādu jaudu ir par daudz, bet daudzviet ir aizliegts ievest atkritumus, tāpēc šīs jaudas netiek izmantotas, un, ja ir izmantojamas, vai tad patiešām būtu jēgpilni vest no Latvijas atkritumus uz Itāliju vai Spāniju?” situāciju raksturo Jānis Aizbalts.
Latvija ir viena no ES valstīm, kurā atkritumu sadedzināšana šobrīd netiek plaši pielietota. No atkritumiem iegūta kurināmā (NAIK) līdzsadedzināšana notiek SIA SCHWENK Latvija cementa rūpnīcā. “Tur sadedzina 25 tūkstošus tonnu atkritumu gadā. Uzņēmums nepieņem atkritumus, kas neatbilst kvalitātes standartiem un kurus nevar izmantot cementa ražošanai, tāpēc atkritumi tiek ievesti no ārzemēm,” zina teikt Anna Doškina.
Arī šogad sabiedrībā turpinās diskusijas par jaunas atkritumu reģenerācijas rūpnīcas izveidi Ropažos. Saskaņā ar VARAM sniegto informāciju šobrīd ieviešanas stadijā ir NAIK reģenerācijas iekārtu projekti – reģenerācijas iekārtas izbūve Ventspilī, plānotā reģenerācijas jauda – 15,5 tūkstoši tonnu gadā, un NAIK līdzsadedzināšanas šķeldas katlumāja Jelgavā – prognozējamā NAIK reģenerācijas jauda lēšama 20–30 tūkstoši tonnu gadā. Saskaņā ar prognozēm par radīto un apsaimniekoto sadzīves atkritumu plūsmām ikgadējais saražojamā NAIK apjoms ir vismaz 150 tūkstoši tonnu materiāla, kas galvenokārt var tikt saražots, apstrādājot nešķirotu sadzīves atkritumu plūsmu.
Lai uzlabotu un atvieglotu atkritumu šķirošanu – atkritumu konteineru novietnes palīdz šim procesam! Aplūko mūsu ražotās konstrukcijas mūsu galerijā!
